Politiskā filozofija – kāpēc tas ir kruti?

Iespējams, dižākais Rietumu filosofs Platons jau pavisam senos laikos sāka radīt idejas par Valsti, kuru pārvaldītu filosofi. Protams, viņa “Valstī” aprakstītais sabiedrības modelis ir uzskatāms par utopisku, tomēr domāju, ka Platona domu gaita ir būtisks pierādījums tam, ka domāt par politiku nav vien racionāls, auksts aprēķins – politiskā doma var kļūt par daļu no filozofiskās domas un dažādu ētisko u.c. aspektu tajā ir tikpat daudz, cik citās filozofiskās domas laukā ietilpstošajās tēmās.

Tā, piemēram, britu filosofs Tomass Hobss savā darbā “Leviatāns” liek iedomāties situāciju, kurā nepastāv likumi un sabiedrības pārvalde? Kas ir tā vietā? Hobss uzskata, ka šādā hipotētiskā modelī pastāvētu visu karš pret visiem – neviens nebūtu pasargāts nedz no zādzības, nedz slepkavības, neviens nevienam nespētu uzticēties. Šī iemesla dēļ cilvēki labprātīgi ir gatavi atdot daļu savas brīvības rīkoties pēc sirds patikas un pieņem vairumu likumu un noteikumu, kā arī faktu, ka noteiktiem sabiedrības pilsoņiem vienmēr būs vairāk varas un lielāka teikšana kā citiem. Itāļu autors Makjavelli, savukārt, filozofē par valdnieka lomu un pienākumiem. Makjavelli rakstīja par skarbumu un nežēlību, kādai jāpiemīt valdniekam, lai pārvaldītu tautu – principā Makjavelli uzskatīja, ka labs valdnieks ir ļauns – skaldi un valdi.

Un tā politiskā filozofija ir aktīvi augusi gadu laikā. Tā, piemēram, Žana Žaka Ruso liberālie uzskati lika pamatus ASV politiskajai ideoloģijai, Sartrs spēja Francijā pievērst aktīvismam studentu tūkstošus, bet Mišels Fuko norādīja uz sabiedrības šķietamo brīvību, kas patiesībā ir dzīve spēcīgas varas apstākļos. Ir iemesli, kāpēc mūsdienās tik daudzi uzklausa Žižeka viedokli vai kāpēc daudzi jauni cilvēki pievēršas it kā novecojušajai, taču patiesībā joprojām aktuālajai marksisma idejai – gluži vienkārši viņa uzskati šobrīd ir ļoti aktuāli un sasaucas ar notikumiem realitātē.

Atbildot uz virsrakstā izvirzīto jautājumu – kāpēc politiskā filozofija ir kruti? – gribu atbildēt – tas ir kruti tāpēc, ka tas ir sasodīti interesanti. Uz vienu politisko notikumu var paraudzīties no neskaitāmām perspektīvām, vispārpieņemtas patiesības ir iespējams apgāzt un tu saproti, ka pasaule, kādu to pieņem, var būt arī pavisam citādāka. Vismaz teorētiski.

“Tikumīga” indivīda prātojumi

Domāju, ka nevienam nav nemanīti paslīdējis garām Latvijā tik ļoti aktuālais tikumības jautājums, kas ieviests likuma grozījumos un nu skar mūsu izglītības sistēmu, radot pamatīgu šūmēšanos dažādu Latvijas sabiedrības pārstāvju vidū. Jebkura pieredze – slikta vai laba – tomēr ir pieredze un, lai arī situācija, jāpiekrīt, diezgan kritiski tuvojas absurda robežai, arī šis temats ir vismaz licis dažam labam palauzīt galvu par to, kas īsti ir tikums un kā savā rīcībā, uzskatos vai darbos izpaužas tikumīgs cilvēks.

Lai arī lielākā daļa viedokļu atsaucas uz tikumību kā iezīmi, kas raksturo sava veida seksuālo un uzvedības savaldību, es gribētu vērst sava bloga lasītāju uzmanību uz kādu visiem labi zināmu rakstnieku, skolotāju un filozofu – Aristoteli -, kurš savos pārspriedumos (piemēram, Nikomaha ētika), lieto terminu, kas latviskots kā „tikumība”. Katrā ziņā Aristotelis jau vairākus gadsimtus atpakaļ ir paveicis to, ko mūsu augsti godātie politiķi ilgi nespēj izcīnīt, tas ir, sniegt un noformulēt vienkāršu, saprotamu, taču tajā pašā laikā konstruktīvu un detaļās izcili sastrukturētu tikumības jēdziena būtību. Pārlasot Aristoteļa darbus, jo sevišķi jau minēto Nikomaha ētiku, Aristotelis runā vienkārši par samērību un samērīgu dzīvošanu, kas izpaužas samērībā kā darbos, tā raksturā. Un patiesi, vai tikumīgs cilvēks gluži vienkārši nav tāds, kurš savā rīcībā nedz pārspīlē (kā to dara piemēram alkatīgie vai darbaholiķi), nedz arī kaut ko veic par maz (kā to dara pārlieku slinkie), citiem vārdiem sakot, rod līdzsvaru, ideālo labsajūtas un dzīvesveida punktu, kurā visa ir pietiekami un ja kaut kā ir par daudz – no tā nav bail atbrīvoties.

Šķetinot domas gaitu tālāk, ir skaidrs, ka seksuālais aspekts vai nepiedienīgas valodas lietojums ir tikai viena no daudzajām cilvēka dzīves jomām, uz kuru varētu vērst apspriešanu par tikumīgu sabiedrību un jaunatni. Līdz ar to nav gluži saprotams, kāpēc pie mums šis jautājums vēl aizvien tiek skatīts tik virspusīgi it kā tas, ka skolēns izlasa rupju vārdu dzejolī, spētu samaitāt visu kopējo tikumisko raksturu (kas pēc savas būtības ir komplekss un veidojas tikai smagā un mērķtiecīgā darbā gan ar sevi kā individuālu personību, gan trenējot savas prasmes un iemaņas darbā un izglītībā).

Principā, lūkojoties no šādas sengrieķu izpratnes par tikumību, netiek kategoriski uzskatīts, ka sekss ir slikts vai tas būtu neapspriežams temats, bet vienkārši nosaka, ka pārmērības jebkurā dzīves jomā (jā, un tostarp arī seksā) var slikti iespaidot personas paradumus, raksturu, uzvedību un līdz ar to ietekmēt arī tikumiskas sabiedrības attīstību. Šajā gadījumā vislielākās pārdomas rodas par „tikumības aizstāvju” vērsto pārmetumu fokusu un par to, vai tiešam „ieviest” tikumību var tikai brutāli, to ietērpjot likuma pantos un revidējot mācību programmās iekļautos dzejoļus, vai arī tomēr būtu jādomā par vērtībām un rakstura iezīmēm, kuras cilvēkā raisās konstruktīvu, radošu un atvērtu pārdomu ceļā, kas principā ir tas, ko šāds tikumības likums šobrīd liedz mūsu jaunatnei.

Lietas, par kurām domājam, nezinot, kāpēc: Bezgalība

Smadzenes – tas ir patiešām sarežģīts, apbrīnojams mehānisms. Trausls, dabas radīts serveris, kas sevī patur un apstrādā mūsu dzīvju bitus. Pēdējā laikā mani sevišķi nodarbina vairāki jautājumi, kas saistāmi ar mūsu domāšanas ievirzi. Vispiņķerīgākais no tiem – kāda, atvainojos, velna pēc mūsu smadzenes ģenerē domas un idejas, kuras realitātē nav un nebūs iespējamas? Un šeit es nerunāju par fantāzijas radītiem tēliem, iedomu pasaulēm un tamlīdzīgi. Es runāju par pilnīgi reāliem jēdzieniem, kurus varam nosaukt un raksturot, bet nekad un nekādā gadījumā priekšstatīt.

Piemēram, vai esat tā pamatīgi iedziļinājušies bezgalības jēdzienā? Padomājiet rūpīgāk – tu, cilvēks būdams, vari ļoti mierīgi iedomāties lietu, kam nav sākuma, lietu, kam nav beigu. “Sākums” un “beigas” ir jēdzieni un fenomeni, kurus novērojam savā ikdienā. Tāpat kā lietu nebūtību. Taču kas liek mūsu smadzenēm domāt par lietām, kam nav ne sākuma, ne beigu, ja mēs principā nekad neesam nedz pieredzējuši, nedz pieredzēsim šādu lietu eksistenci? Eksistence taču pati no sevis izriet no kaut kā sākšanās, un to, ka šis kaut kas varētu nebeigties nekad, patiesību sakot, ir ārkārtīgi grūti iedomāties, jo bezgalība nav mūsu reālās eksistences kategorija. Un tomēr – par spīti tam, ka mēs esam sākušies un reiz beigsimies, tāpat kā sākas un beidzas viss mums apkārt, mūsu domāšana spēj domāt bezgalības kategorijās. Bezgalība pirms nulles un bezgalība pēc – atcerieties matemātikas stundas? Lūk, mūsu domāšanas fenomena paraugs, kas pāraudzis filosofiskās un reliģiskās pārdomās. Godīgi sakot, neesmu vēl radis sev pieņemamu skaidrojumu šim fenomenam, taču paša fakta konstatācija manu prātu sajūsmina (un vienlaikus biedē) tik ļoti, ka šim jautājumam noteikti pievērsīšos padziļinātāk.

Un šādu piemēru ir daudz, un šo problēmu risināšanai pēdējā laikā uzmanību pievērš arī neirozinātnieki un citu zinātnes jomu pārstāvji. Kas ir griba? Ko mēs domājam, kad sakām, ka kaut kas ir skaists? Par šiem jautājumiem – citos manos ierakstos!

Spoki.

Kas notiek pēc tam, kad mēs nomirstam? Nevar būt, ka nekas. Es neticu tam, ka nāve ir beigas. Es ticu tam, ka tas ir cita vieda sākums. Tā ir mūsu evolūcijas augstākā pakāpe. Es arī ticu, ka visu var savā veidā zinātniski izskaidrot. Kas ir cilvēks? Cilvēks ir vairāku impulsu savienojums. Ķermenis+gars. Gars, kas visticamāk atrodas smadzenēs. Mūsu visu eksistence, viss, kas mēs esam, ir balstīts uz elektriskiem impulsiem un ķīmiskiem savienojumiem mūsu smadzenēs. Pēc nāves, mēs paliekam vieglāki par pāris gramiem. Es minu, ka tie pāris grami ir šķidrums, kas iztvaiko no mums, gaiss un šie smadzeņu elektroni, kas pamet mūsu ķermeni. Ja nu visu laiku dauzoties pa mūsu smadzenēm tie elektroni uzņem kaut kādu to ķīmisko vielu īpašības jeb apņem ap sevi pāris ķīmisko vielu atomus un nāves laikā ar tiem pamet mūsu ķermeni? Tā taču ir tīrākā enerģija un tie atomi, kurus tāpat kā enerģiju mēs neredzam, ir pietiekami,lai radītu kaut ko dzīvu. Bet tiesa, tie aizgūst tikai pāris atomus no visām smadzenēs atrodamajām ķīmiskajām vielām, kas arī būtu pamats spoku uzvedībai un kāpēc tie īsti vairs nebūtu tie cilvēki, kas bija. Enerģija, kas atrodama smadzenēs, izskaidrotu spoku rašanos. Bet tie pāris aizgūtie atomi, izskaidrotu spoku uzvedību. Viss ir zinātniski pamatojams! Es ceru, ka nākotnē, kāds veiks zinātniskus eksperimentus saistībā ar to un ka vismaz kaut kāda daļa no manas teorijas apstiprināsies. Esmu sapņotājs. Ļaujiet man taču sapņot.

Vai tuvojas trešais pasaules karš?

Vai tuvojas trešais pasaules karš? Es teiktu, ka pēc visa kā spriežot, noteikti jā.
Savā ziņā šis raksts jau vairāk ir politisks, bet savā ziņā vēl joprojām vien filozofēšana.
Pēc manām domām trešais pasaules karš kļūst arvien mazāk izbēgams, lai arī cik smagi to varētu būt atzīt. Es tā domāju, jo par to pagaidām liecina Krievijas agresija. Visos ziņu portālos raksta vien par situācijas pasliktināšanos un kaut kādu konfliktu attīstību uz negatīvo pusi.
Kā arī es domāju to, ka Krievijai nav citas izvēles. Krievu rubļa vērtība ar katru dienu arvien vairāk krītas – ciešs vairākas Krievijā bāzētās firmas un biznesi. Palielinās citu valstu negatīvais skatījums uz Krieviju, sankciju stiprums un citi ierobežojumi. No Krievijas lēnām bēg prom visi uzņēmumi, kas nav Krievijas.
Pēc manām domām, Krievija ir tādā stāvoklī, ka viņiem vajag karu, neizbēgami. Viņi no kara iegūs vairāk nekā zaudēs – vienalga kāds būs kara iznākums.
Protams, no kara iegūs valdība nevis cilvēki – uz tiem viņiem ir nospļauties.
Ja viņi uzvarētu karā, tad viņi tiktu pie varas, līdzekļiem utt. Ja viņi zaudētu karā, tad pār viņu valsti kontroli pārņemtu kaut kas cits, un tas kaut kas cits ,cenšoties glābt pēc kara esošu valsti, ieguldīs Krievijā gana naudas, lai to atjaunotu līdz normālam stāvoklim.

Šīs ir tikai manas pārdomas un es ceru, ka nekas no tā nepiepildīsies!

Vai mūs novēro caur internetu?

Es domāju, ka šis būs mans vismazāk filozofiskais raksts.
Modernizācijas laikmets mums ir atnesis tādu lietu kā Internets, kas palīdz mums paveikt vairākas ikdienišķas lietas daudz reiz vienkāršāk, bet,protams, nekas nav tik labi, kā izskatās.
Mēs liekam uz datoriem visādas aizsardzības sistēmas, lai mūs nevarētu vērot citi cilvēki un lai viņi nevarētu izmantot mūsu informāciju, bet tas viss varētu būt diezgan lieki.
Nekas no tā, kas nonāk kontaktā ar internetu, ir drošs. Ja tavs dators ir pieslēgts pie interneta,tad rēķinies ar to, ka visi tavi faili ir pieejami citu cilvēku apskatei.
Visvairāk šo visu pamato vien aizpagājušā gada skandāls par to, kā kāds no ASV novērošanas dienesta darbiniekiem nopludināja informāciju par to, ka ASV spiego pār visu pasauli un savā ziņā glabā pilnīgi visu failu kopijas.
Mūsdienās nekas vairs nav svēts. Nav garantijas, ka kāds pašlaik nav pieslēdzies tavam datoram un nenoklausās tavas sarunas caur tavu mikrofonu vai arī ka kāds tevi šobrīd nenovēro caur tavu web-kameru.
Domā ko raksti un publicē internetā, kā arī kā izturies pie datora un kādi faili tev ir datorā. Antivīrusa programmas ir labas, bet tās mūs aizsargā tikai no cilvēkiem, kas grib piekļūt mūsu datiem, bet nav nevienas valsts sponsorēti darboņi.
Es nebrīnītos, ja Antivīrusu kompānijas būtu izveidojušas savus antivīrusus pēc valdības pasūtījuma tā, lai viņi tos vienkārši varētu apiet.

Neuzticies nekam un atceries, ka vislabākais dators ir tāds, kuram nav ne mikrofons, ne kamera, kā arī tāds, kuram nav pieslēgts internets.

Vai nauda kontrolē mūsu dzīvi?

Mēs dienu dienā dzīvojam ar visādām bailēm un ierobežojumiem, jo mūs uztrauc nauda. Savā ziņā nauda ir tas pats apmaiņas līdzeklis kā savu laik bija priekšmets pret priekšmetu. Bet mūsdienu pasaulē bez naudas nevar dzīvot, tāpēc mēs ietekmējamies no tā cik ļoti mums tā ir. Mēs ņemam kredītus no aizdevējiem kā Ferratum, bankām kā Swedbank  tikai vien lai mēs spētu padzīvot savu dzīvi kaut mazliet tā, kā mēs to paši vēlamies, bet ātrāk vai vēlāk mēs nonākam pie tā, ka mums atkal ir jāstrādā, lai šo naudu atgūtu.
Bet ja nu šī nauda ir ievesta tikai tāpēc, lai mūs kontrolētu? Piemēram, lai tādas ietekmīgas organizācijas kā ”Iluminati” varētu neuztraukties par to, ka mēs saceltu milzīgu revolūciju un visi dzīvotu savus sapņus.
No vienas puses – varbūt pasaule, kurā nebūtu naudas, būtu labāka pasaule, bet tad rastos problēmas ar īpašumu apmaiņu. Viss kas ir tavs – būtu tavs un nekā vairāk tev nekad nebūtu, un tā mēs atgriežamies pie iepriekšējās problēmas, ka atkal esam ierobežoti.
Es secinu, ka ir nauda vai nav naudas, tas īpaši neko nemaina. Tā kontrolē mūsu dzīvi un ja nebūtu tās, tad mūsu dzīvi kontrolētu kaut kas pavisam cits, no kā skavām mēs arī izbēgt nevarētu. Patiesi brīvi ir vien tie, kuriem ir naudas, lai padalītos ar visiem, bet kuri to nedara.

Pārdabiskas spējas?

Teorētiski cilvēku attīstībai nav robežu. Ir bijuši vairāki pierādījumi, ka vairāki cilvēki ir spējuši sasniegt iepriekš neredzētus rezultātus. Ja es mazliet attālinos no maģiskās pasaules un pievēršos realitātei, tad cilvēkam ir potenciāls attīstīties tik pat ļoti un reāli kā jebkurai citai dzīvai radībai. Kāpēc gan mūsu ķermeņi nevarētu vienkārši daudz reiz labāk adaptēties visam?
Piemēram, vēsturē ir bijuši cilvēki, kas spēj kontrolēt savu ķermeņa enerģijas plūsmu – koncentrējot to, ļaujot tai aizdedzināt, piemēram, avīzes lapas. Ja visi mēs ko tādu mācētu, tad mūsu ķermenis ar laiku adaptētos radīt lielāku enerģiju un mēs varētu spēt daudz ko vairāk!
Vēl vēsturē ir bijuši gadījumi, kad cilvēka vēdera dobums attīstās ar biezāku apvalku nekā citiem un  stiprākiem zobiem un vispār izturīgāku visu barības traktu, ļaujot cilvēkam ēst un sagremot metālu un toksiskas vielas, jo visas citas ķermeņa daļas ir pasargātas, bet visu ar kuņģi saistīto aizsargā tā cilvēka kuņģa aizsargplēve. Iedomājaties, ja mēs varētu attīstīties ar stiprāku ādu un kauliem?

Ir daudzi dzīvnieki, kuriem ir apbrīnojamas sadzīšanas spējas. Mūsu ķermenī pašā dzīves sākumā ir tās vajadzīgās cilmes šūnas, kas spētu mums dot tieši to pašu. Ja viņas mūsu ķermenī darbotos visu mūžu, tad mēs spētu ātrāk atjaunoties no pilnīgi jebkādas traumas!

Es uzskatu, ka ja ne tuvāko desmit gadu laikā, tad vismaz tuvāko gadu laikā, mēs dzīvosim pasaulē, kurā X-men ir vien dokumentāla filma.

Citplanētieši.

Jaunībā skatījos daudz zinātnisko fantastisko filmu un,protams, tās visas mani ietekmēja. X-faili, svešie utt- tā bija tikai fantastika tik ilgi, kamēr es nesāku mācīties fiziku. Tad daudz kas palika reālāks, vismaz teorētiskajā ziņā.

Es uzskatu, ka citplanētieši tiešām eksistē. Visums ir bezgalīgs vai ne? Tas nozīmē, ka pastāv vairākas saules sistēmas, kuras ir gluži kā mūsējās.

Mēs zinām, ka visums izplešas. Kamēr šajā punktā visums ir tik miljonus gadu vecs, tikmēr citā punktā tas ir jaunāks un citā tas ir vēl vecāks. Tad kāpēc gan kādā tālākā punktā, kur visums ir vecāks, nebūtu radusies tāda pati dzīvība kā uz mūsu planētas? Es gribu teikt, ka kāda ir iespēja, ka dzīvība ir radusies tikai uz vienas planētas? Nekāda.

Un kāda ir iespēja, ka dzīvība uz mūsu planētas ir vienīgā, kas ir tik ļoti attīstījusies? Kāda ir iespēja, ka uz kādas citas planētas tā nav attīstījusies pat vairāk nekā uz mūsu? Ka kaut kur citur ir tāda tehnoloģija, kas spētu pārvarēt vairākus miljonu gaismas gadu vērtus attālumus pāris minūšu laikā.

Es domāju, ka iespēja ir diezgan reāla. Es ticu, ka mūs novēro un gaida, kad  mēs būsim gatavi, lai ”viņi” spētu nodibināt ar mums kontaktu un padalīties ar savām zināšanām. Ka mūs nolaupa laiku pa laikam, lai pārbaudītu,cik ļoti attīstīti mēs esam, cik ļoti gatavi mēs esam.